Mandragoras latīniskais nosaukums ir Mandragora officinarum L. un Mandragora autumnalis Bertol.

Tā ir daudzgadīgs nakteņu dzimtas augs, pie šīs dzimts pieder arī vairāki pārtikā lietojami augi: kartupeļi, tomāti, paprika; kā arī indīgi augi. Aplūkojot augu dabā, nekas neliecina, ka augs ir neparasts: pie pamatnes rozetē sakārtotās lapas atgādina biešu lapas, un tās var sasniegt 45 cm garumu, bet, izraujot no zemes, iespējams, pavērtos interesantāka aina.

Sakne bieži mēdz būt šķelta, atgādinot cilvēka figūriņu ar divām kājām, un var būt dažāda izmēra, atkarībā no tā, cik ilgi augusi. Esot pat atrastas 1,2 m garas saknes. Kad mandragora zied, tā priecē ar pieticīgiem 3-4 cm lieliem, ziliem vai violetiem zvaniņveida ziediņiem, kas sastāv no piecām vainaglapām un aug no rozetes centra. Kad ziedēšana beigusies, ziedu vietā veidojas zaļš, apaļš, ap 4 cm liels auglis - oga, kas nogatavojoties iekrāsojas dzeltens.

Mandragoru dabā mūsu platuma grādos neatrast, tās mājvieta ir Vidusjūras reģions. Tur tā ir iemīļojusi vietas, kurās nav daudz veģetācijas, skrajus mežus, cilvēku apstrādātas, bet pamestas vietas, ceļmalas.

Tai patīk augt akmeņainā, smilšainā zemē, kur ir laba drenāža, bet to var atrast augam arī auglīgā, barības vielām bagātā augsnē. Priekšroka tiek dota aizvējam un saulainai vietai, bet sastopama arī daļēji ēnainās vietās. Lai gan mandragora ir silto zemju augs, tā varot izturēt temperatūru līdz -15 C0. Tā kā tik liela auga daļa ir sakne, tā vislabāk aug tad, ja neviens tās sakņu sistēmu netraucē.

Ar mandragoru jābūt īpaši uzmanīgiem, jo visas auga daļas ir ļoti indīgas. Augs satur ap 80 dažādu bioloģiski aktīvu vielu, tostarp alkaloīdus, kas parasti ir dažādu narkotisku vielu sastāvā.Ar šo augu joki mazi, par saindēšanos var liecināt miglaina redze, acu zīlīšu paplašināšanās, sausa mute, reibonis, galvassāpes, vemšana, sarkšana, tahikardija (paaugstināts sirds ritms), arī hiperaktivitāte un pat halucinācijas.